Karls Gustavs Jungs
IEVADS
Ārsta darbā ar nervu slimniekiem jau sen esmu pamanījis, ka bez daudzajām cilvēka psihes individuālajām atšķirībām pastāv arī tipiskas atšķirības. Līdz ar to pirmām kārtām izdalāmi divi krasi atšķirīgi tipi, kurus esmu nosaucis par introverto un ekstraverto tipu.
Aplūkojot dzīves ritumu, redzam, ka viena cilvēka likteni galvenokārt nosaka viņa ārējie interešu objekti, turpretim otra likteni vispirms viņa paša iekšējā dzīve. Bet tā kā mēs zināmā mērā esam pakļauti novirzēm uz vienu vai otru pusi, tad dabiski, lietas uztveram un saprotam tā, kā tas raksturīgi tipam, pie kura paši vairāk vai mazāk piederam.
Situācija kļūtu relatīvi vienkārša, ja ikviens lasītājs zinātu, pie kura vispārīgā tipa viņš pats pieder. Taču nereti ir ļoti grūti izlemt, vai kāds pieder pie viena vai otra tipa, īpaši, ja jautājums tiek uzdots sev pašam. Turklāt spriedumi par paša personību vienmēr izceļas ar īpašu neskaidrību. Šī «aizplīvurošanās» vērojama tāpēc, ka katram spilgti izteiktam tipam ir raksturīga tendence uz savas vienpusības kompensāciju.
Sava tipa precizējumi kļūst vēl jo vairāk sarežģīti tāpēc, ka mūsos dominē nostāja vispār noliegt tipu eksistenci un pieņemt vienīgi individuālās atšķirības. Cilvēka psiholoģiskā reakcija ir ārkārtīgi sarežģīta un tāpēc arī tik tikko izdodas sniegt absolūti pareizu tās ainu.
Varētu likties, ka visvienkāršākais ceļš būtu bijis aprakstīt divus konkrētus gadījumus, un sadalot tos, pretnostatīt. Taču ikvienā cilvēkā ir «iemontēti» abi mehānismi – gan ekstraversija, gan introversija un tikai viena vai otra mehānisma relatīvs pārsvars konkretizē attiecīgo tipu.
Ārējie apstākļi un iekšējais psihes stāvoklis ir labvēlīgi viena mehānisma attīstībai, vienlaikus ierobežojot un liekot šķēršļus otra mehānisma attīstībai. Pastāvot šādai situācijai, rodas noteikta mehānisma pārsvars. Ja šis stāvoklis kļūst ilgstošs un pastāvīgs, tad tā rezultātā arī rodas tips, kas ir pierasta pozīcija, kurā viens mehānisms pastāvīgi dominē, vienlaikus tomēr nebūdams spējīgs pilnībā apspiest otru, jo arī tas ir viennozīmīgi nepieciešams psihiskās darbības uzturēšanai.
Tieši tāpēc nav iespējama tīra tipa eksistence tajā nozīmē, ka tas pilnībā izmantotu vienu mehānismu, otram mehānismam vienlaikus pilnīgi atrofējoties. Tipisks stāvoklis vienmēr nozīmē tikai nosacītu viena mehānisma pārsvaru.
Ekstraversijas un introversijas konstatēšana pirmoreiz deva iespēju atšķirt divas psiholoģiski visaptverošas indivīdu grupas. Tomēr šie grupējumi ir tik virspusēji un vispārināti, ka nepieļauj neko vairāk par vispārīgu sadalījumu. Precīzākos to indivīdu psiholoģijas pētījumos, kuri iekļaujas vienas vai otras grupas robežās, uzreiz parādās lielas atšķirības starp atsevišķiem indivīdiem, kuri, neraugoties uz šīm atšķirībām, pieder pie vienas un tās pašas grupas.
Tieši tāpēc mums jāsper vēl viens solis, lai mēs spētu noteikt, no kurienes rodas to indivīdu atšķirības, kuri pieder pie vienas un tās pašas grupas. Mana pieredze ir pierādījusi, ka indivīdus pašā vispārīgākajā veidā var sadalīt ne tikai pēc universālās atšķirības (ekstraversijas vai introversijas), bet arī pēc atsevišķām psihiskajām pamatfunkcijām.
Tāpat kā ārējie apstākļi un iekšējā pasaule izraisa ekstraversijas un introversijas pārākumu, tie veicina indivīdā arī noteiktas pamatfunkcijas pārākuma veidošanos. Spriežot pēc savas pieredzes, par pamatfunkcijām es uzskatu domāšanu, emocijas, sajūtas un intuīciju. Ja dominē viena no šīm funkcijām, rodas attiecīgais tips. Tāpēc es izšķiru domājošo, emocionālo, sensoro un intuitīvo tipu.
Katrs no šiem tipiem var būt introvertēts vai ekstravertēts atkarībā no savas uzvedības un pasaules uztveres. Divos savos iepriekšējos pētījumos par psiholoģiskajiem tipiem es apvienoju domājošo tipu ar introverto un emocionālo tipu ar ekstraverto. Izrādījās, ka šī metode ir nepilnīga, problēmu izstrādājot un analizējot dziļāk.
Abi tipi ir tik atšķirīgi un pretstats ir tik acīmredzams, ka to pastāvēšana ir saprotama arī nespeciālistam psiholoģijas lietas. Ikvienam ir zināmi noslēgtie, ar grūtībām izzināmie, bieži vien kautrīgie raksturi, kas ir pilnīgs pretstats atvērtiem, bieži vien jautriem vai vismaz draudzīgiem un viegli pieejamiem raksturiem, kuri ar visiem spēj sadzīvot un pat strīdoties tomēr spēj ietekmēt citus vai pieļaut citu ietekmi uz sevi.
Parasti šādas atšķirības vispirms gribas uzskatīt tikai par savdabīga rakstura gadījumiem. Bet tas, kuram bijusi iespēja pamatīgi iepazīt daudzus cilvēkus, atklāj, ka tādi gadījumi nepavisam nav individuāli gadījumi, bet ir daudz vispārīgākas tipiskas ievirzes.
Lokāli ierobežots iedzīvotāju slānis ar vienādu audzināšanu un izglītību varētu būt šādas ievirzes nesējs, taču tipi sadalās šķietami patvaļīgi. Vienā un tajā pašā ģimenē viens bērns var būt introverts, bet otrs ekstraverts. Tā eksistences pamatā ir kaut kas neapzināts un instinktīvs. Tipu pretstata pamatā kā vispārīgam psiholoģiskam fenomenam jābūt kādiem bioloģiskiem priekšnosacījumiem.
Dabā pastāv divi fundamentāli atšķirīgi adaptācijas veidi. Viens no veidiem ir paaugstināts auglīgums līdztekus atsevišķa indivīda relatīvi vājai aizsardzības spējai un īsam dzīves ilgumam. Otrs veids ir indivīda nodrošinātība ar daudzveidīgiem pašsaglabāšanās līdzekļiem līdztekus relatīvi niecīgam auglīgumam. Šis bioloģiskais pretstats, man šķiet, ir ne tikai analoģija, bet arī abu psiholoģisko adaptācijas veidu vispārējs pamats.
Šeit varētu ierobežoties ar vispārēju norādi uz ekstravertā tipa īpašību pastāvīgi tērēt sevi un visā izplatīties, no otras puses uz introvertā tipa tendenci aizsargāties no ārējām ietekmēm, pēc iespējas atturēties no jebkādas liekas savas enerģijas tērēšanas.
Fakts, ka dažreiz bērnam pat pirmajos dzīves gados ir saskatāma viena no tipiskajām ievirzēm, liek pieņemt, ka noteikta ievirze nekādā ziņā nerodas cīņā par eksistenci. Var jau, protams, pietiekami pamatoti iebilst, ka arī mazs bērns un pat zīdainis ir spiests veikt neapzinātu psiholoģiskas adaptācijas procesu, taču šis arguments kļūst visai apšaubāms, ja atgādina tikpat neapstrīdamu faktu, ka divus vienas mātes bērnus jau ļoti agri var klasificēt kā pretstatītos tipus, turklāt mātes attieksmē nav iespējams pierādīt ne mazākas pārmaiņas.
Lai gan es nekādā gadījumā negribētu novērtēt par zemu vecāku ietekmes bezgalīgo daudzveidību, tomēr šī pieredze liek man atzīt, ka izšķirošais faktors meklējams bērna iedzimtībā. Šeit es, protams, domāju tikai tos gadījumus, kuri realizējas normālos apstākļos. Pretējā gadījumā, kad vērojama galēji stingra, nenormāla mātes nostādne, ar vardarbības palīdzību var tikt uzspiesta relatīvi viendabīga pozīcija, kas traucē izpausties dabiskām tipa iezīmēm. Šāds indivīds savā tālākajā dzīve bieži kļūst neirotisks un viņa izdziedināšana iespējama tikai atklājot indivīdam dabiski atbilstošo ievirzi. Tipa iezīmju kropļošana rada lielu ļaunumu organisma fizioloģiskajai labklājībai un bieži kļūst par garīgo un fizisko spēju izsīkuma cēloni.